Ko Artūrs Irbe iemācījās no Viktora Afoņina?

Labu pašmāju vārtsargu Latvijā nekad nav trūcis. Viens no viņiem – Viktors Afoņins. Tikai trenera Tihonova bardzība neļāva Viktoram ilgāku laiku nostiprināties Rīgas „Dinamo” un dažādu PSRS izlašu sastāvos. Jaunākajai paaudzei Afoņinu ir vērts atcerēties vēl viena iemesla dēļ.

Divi lieliski vārtsargi. Viktors Afoņins (no labās) un Mihails Vasiļonoks.

– Es visai bieži nepiekritu trenera Tihonova teiktajam. Viņam tas nepatika. Mēs „rējāmies” arī treniņos. „Dinamo” lieliski izdevās spēle vairākumā. Kad slīpējām kombinācijas, es bieži izslidoju no vārtiem, nosedzu kādu spēlētāju un pat paspēju atņemt viņam ripu, tādā veidā apgrūtinot darbu. Tihonovs dusmojās: „Tu ko, arī spēlē tā darīsi?” „Protams, darīšu! Redzēsiet!” Tihonovs nospļāvās un spēli pārcēla uz otru laukuma pusi pie Vasiļonoka vārtiem.

– Padomju vārtsargiem nebija pieņemts tālu iziet no vārtiem. No kā noskatījāties šo paņēmienu?

– Tā bija mana iekšējā sajūta. Aprēķins bieži vien izrādījās pareizs. Tikai vienreiz izgāzos. Tolaik visi vārtsargi pamatā spēlēja uz vārtu līnijas. Vēlāk Artūrs (Irbe – red.) sāka riņķot aiz vārtiem. Tas bija ļoti patīkami, kad pēc daudziem gadiem, Jūrmalā pastaigājoties ar savu topošo sievu, Arča pienāca klāt un teica: „Vitja, liels tev paldies, ka iemācīji man izgājienus no vārtiem!”

Kādu laiku abi kopā spēlējām „Latvijas bērzā”. Viņš vēl bija padsmitnieks, bet man – krietni pāri 30. Pēc kāda laika treneris Andris Siliņš teica: „Viss, Vitja, jādod spēlēt Artūram!”

– Vai var teikt, ka esat viens no Irbes treneriem?

– Tajā laikā nebija vārtsargu treneru. Artūrs pats tapa par vārtsargu. Viņam piemita liela darba mīlestība. Artūram bija sava staipīšanās metodika. Reizēm es skatījos, kā viņš iesildās, un domāju: „Redz, cik prasmīgi viņš darbojas!”

– Artūram gan tā iziešana no vārtiem nereti beidzās ne pārāk labi…

– Bet kam gan tā nav gadījies? Reiz, tiesnesis mums iedeva vairākumu. Miša Vasiļonoks aizturētā soda laikā pameta vārtus, bet tobrīd viņam pa slidu trāpīja, šķiet, aizsarga Nazarova mestā ripa un ieslīdēja vārtos. Kuriozi vārti. Ja ripai būtu pieskāries pretinieks, tā, protams, netiktu skaitīta.

– Jūs pats arī uz vārtu līnijas bijāt visai kustīgs…

– Spēlēju līdzīgi tam, kā vēlāk to darīja Hašeks. „Daugavā” 60. gados bija čehu speciālists Staņislavs Motls. Treneris visai pavājš un mīksts, bet kā viņš strādāja ar vārtsargiem! Tas ilgi palika atmiņā. Pirmo reizi saskāros ar treneri, kurš kaut ko sajēdz no vārtsargu lietām. Viņš man un Toļikam Micītim iemācīja daudzus vingrinājumus, kurus droši vien noskatīja Kanādā.

– Vai Tihonovs vārtsargiem pievērsa lielu uzmanību?

– Nē, viņš mums īpaši „nepiesējās” un nelika arī daudz svarus cilāt, jo vārtsargam bija jābūt elastīgām rokām.

– Kas tolaik bija jūsu elki?

– Hariju Mellupu es vairs neatceros. PSRS bija daudz labu vārtsargu – Konovaļenko, Zingers, Zubarevs… Tomēr mans mīļākais vārtsargs bija Sets Martins. Kā viņš slidinājās uz priekšu un atpakaļ – izskatījās, ka vārtsargs ir iesiets gumijas auklās. Kājas kustējās perfekti. Bez jebkādiem grūdieniem.

– Ar kuriem aizsargiem jūs vārtos jutāties visdrošāk?

– Atceros, ka Juris Liberts parasti daudz negudroja, bet uzreiz ripu žvidzināja laukā no savas zonas – tālāk no vārtiem. Uzbrucējiem bija grūtāk, bet mani tas, protams, apmierināja. Savukārt, kad Odincovs vai Nazarovs savā zonā sāka vest ripu, vārtsargam bija jāiespringst…

– Kā nokļuvāt līdz Rīgas „Dinamo”?

– Lai gan esmu dzimis Latvijā, četrus gadus pavadīju Tjumeņā. Kad atbraucu atpakaļ, nebija ne runas par Rīgas „Dinamo”. Spēlēju RVR komandā PSRS B grupā. Mani ievēroja un uzaicināja uz meistarkomandu, kura toreiz cīnījās pirmajā līgā, bet vārtos stāvēja Micītis un Vasiļonoks. Biju trešais vārtsargs, bet spēlēt man nedeva.

Kādā no laikraksta „Sovetskij sport” turnīriem, kas notika Rīgā, piedalījās arī Voskresenskas „Himik”. Treneris Epšteins teica: „Es tevi atceros. Tu biji labākais vārtsargs B grupā. Nāc pie mums!”

– Tātad jūs PSRS augstākajā līgā nokļuvāt ātrāk nekā Rīgas „Dinamo”?

– Tā sanāk. „Himik” sastāvā izdevās paspīdēt – bija vairākas „sausās” spēles un mani sāka aicināt uz PSRS olimpisko izlasi. Kad „Dinamo” iekļuva augstākajā līgā, Tihonovs vilināja atpakaļ uz Rīgu. Uzreiz piekritu. Viņš man apsolīja jaunu dzīvokli un solīto izpildīja. Taču ne tas bija galvenais. Voskresenska atrodas 80 kilometrus no Maskavas. Te bija viena centrālā iela, dūmeņi un smogs – kā jau ķīmiķu pilsētā. Treniņnometnes notika tālu mežos…

– Jūs uz Rīgu aicināja kā pirmo vai otro vārtsargu?

– Grūti teikt. Mēs ar Vasiļonoku spēlējām pārmaiņus.

– Kādas jums bija attiecības?

– Lieliskas. Nekādas savstarpējās konkurences. Ir gan viena nianse – es varēju būt rezervē, bet Mišam vajadzēja visu laiku spēlēt. Tāda viņam psihe.

– Kā Miša pārdzīvoja brīžus, kad treneris vairāk uzticējās jums?

– Naudu jau mums abiem maksāja vienādi. Starp citu, Rīgas „Dinamo” bija pirmā komanda, kur par uzvaru tika maksāti 50 rubļi, par neizšķirtu – 25, bet, uzvarot CSKA un citas Maskavas komandas, pat 100 rubļi. Citās komandās par uzvarām spēlētāji saņēma 10, 15 rubļus.

1974. gadā tiku atzīts par PSRS labāko vārtsargu. Novogorskā pat trenējos ar PSRS pirmo izlasi un aizvadīju vienu draudzības spēli. Pirms 1974. gada pasaules čempionāta, kas notika Somijā, aiz Tretjaka un Sideļņikova biju trešais vārtsargs, tomēr paliku mājās. Ja ar kādu no pamatvārtsargiem kas atgadītos, man būtu jābrauc. Vīza jau bija sagatavota.

– Jums priekšā bija lieliska karjera. Kāpēc nācās aiziet no „Dinamo”?

– Galvenais iemesls – nepatikšanas ģimenē. Sīkāk nestāstīšu. Man tika pārmests amorāls dzīvesveids.

– Vai jutāties vainīgs?

– Nē, nevienu nedrīkst skart tas, kas notiek manā ģimenē. Tā ir privāta lieta. Alkoholu vispār mutē neņēmu. Es gribēju spēlēt Rīgā. Kad no Tjumeņas lidoju šurp, acīs sariesās asaras. Biju tā noilgojies. Esmu te uzaudzis, te ir mana dzimtene. Domāju, beidzot esmu aizķēries, taču „Dinamo” pavadīju tikai pusotru sezonu. Tihonovs mani diskvalificēja. Ilgu laiku nekur nevarēju spēlēt. Līdz saņēmu uzaicinājumu no Gorkijas „Torpedo”. Pavadīju tur piecus gadus un biju pirmais vārtsargs.

– Droši vien spēlēs pret Rīgu bija liels niknums?

– Kā tad. „Dinamo” nevarēja mūs apspēlēt. Balderis tikai vienu ripu man iemeta – tālajā stūrī. Un tā pati, šķiet, bija, „Torpedo” spēlējot mazākumā.

– Kā ar profesionāļa aci vērtējat tagadējos „Dinamo” vārtsargus Martinu Pruseku un Edgaru Masaļski?

– Manuprāt, stabilāks ir Pruseks. Es nerunāju par atsevišķām spēlēm, bet kopējo līmeni. Viņam ir mazāk kritumu.

– Vai piekrītat, ka pagājušajā sezonā Pruseks bija labāks?

– Tā mēdz būt. „Spartakam” viņš īsti nederēja. Rīgā Pruseks ielēca savā plūsmā un spēle aizgāja. Vārtsargam var būt nez kāda tehnika, bet jābūt arī veiksmei.

– Olimpiskais čempions Vitālijs Samoilovs uzskata, ka katrā komandā nepieciešams vārtsargu treneris.

– Piekrītu. Tas ir obligāti. Ir jābūt kādam, kurš norāda uz kļūdām. Starp citu, togad, kad Latvijas izlasei draudēja izkrišana no pasaules čempionāta A grupas un bija jāpiedalās pārspēlēs, Serjoga Naumovs pirms mačiem palūdza: „Vitja, pavēro mani!”

Viktors Afoņins Nr.1

Dzimis 1947. gadā.

Rīgas „Dinamo” (1973.–1975.), Voskresenskas „Himik”, Gorkijas „Torpedo” un PSRS otrās un olimpiskās izlases vārtsargs.

Rīgas „Dinamo” pret Maskavas CSKA. Viktors Afoņins vārtos bija ļoti elastīgs… Savukārt aizsargs Mihails Beskašnovs šoreiz pakritis uz ledus.

Rīgas „Dinamo” pirmais masveida kautiņš

Viktors Afoņins:

– Ja atmiņā neviļ, tas bija pirms Rīgas „Dinamo” pirmās sezonas augstākajā līgā. Turnīrā Vācijas Demokrātiskajā republikā mēs uzvarējām CSKA, bet viņi negaidīti nospēlēja neizšķirti ar klubu no Česke Budejovices. Reāli pretendējām uz pirmo vietu. Pirms „Dinamo” spēles ar čehiem, CSKA galvenais treneris Anatolijs Tarasovs, viltīgs būdams, mūsu trenerim teica: „Viktor Vasiļjevič, čehiem vajag mazliet sadot!”

Spēles laikā pretinieks sāka aiztikt mūsu aizsargu Mišu Beskašnovu, bet viņš parasti nepiedeva nevienam. Mihails kā deva vienam čeham krūtis, tā viņu aizveda uz slimnīcu. Toreiz, pielietojot spēka paņēmienus, noteikumi pieļāva tiešo kontaktu. Otrs gribēja atmaksāt, bet arī viņš saņēma spēka paņēmienu. Trešais nāca palīgā un arī dabūja… Sākās kautiņš. Tihonovs deva komandu: „Visi laukumā!”

Pēc tam čehi savējos aizveda uz ģērbtuvēm un 40 minūtes nerādījās. Var teikt, ka tas bija pirmais „Dinamo masveida kautiņš. Taču pats interesantākais ir tas, ko pēc tam teica Tarasovs: „Viktor Vasiļjevič, es daudz kautiņu esmu redzējis, arī Amerikā, bet šitas te neiet nekādos rāmjos!” Tarasovs Tihonovu nevarēja ciest. Pirms tam, kad Tihonovs kļuva par CSKA galveno treneri, Tarasovs viņam teicis: „Es jūs ne visai cienu, bet tomēr uzstāšu, lai jūs būtu treneris…”

Pēc turnīra VDR mēs ar Balderi PSRS otras izlases sastāvā bijām kādā pasēdēšanā, kurā piedalījās arī čehu hokejisti. Kad vadītājs minēja, ka te ir arī daži Rīgas „Dinamo” pārstāvji, trīs čehi, kuri bija no Českes Budejovices, palēcās savos krēslos…

Rīgas „Dinamo” fanu klubs

Raksta autors Aivars Pastalnieks.