Leonīds Tambijevs: „Ņiživijs ir kļuvis par līderi!”

„Kad spēlē Rīgas „Dinamo”, ir patīkami skatītes uz to, kas notiek tribīnēs. Tāda atmosfēra un atbalsts. Lasīju, ka ir nodibināti fanu klubi arī Rēzeknē, Jēkabpilī un citās vietās. Malači!” – saka bijušais Latvijas izlases uzbrucējs Leonīds Tambijevs, kura rekords – 66 valstsvienībā gūtie vārti – joprojām nav pārspēts.

– Kaut oficiāli Rīgas „Dinamo” rindās neesat aizvadījis nevienu spēli, jūs taču var uzskatīt par dinamieti…

– Jā, protams. Savulaik, kad ierados uz pārbaudi Rīgas „Dinamo” komandā, toreizējais treneris Jurzinovs teica: „Tu vēl jauns un maziņš. Tev mazliet jāpagaida!” 1989. gadā man bija jādodas dienestā un es aizbraucu uz Ļeņingradu. Drīz vien vietējās komandas sastāvā sāku spēlēt PSRS Augstākajā līgā un pat aizvadīju divus mačus pret Rīgas „Dinamo”. Turklāt vienā no tiem Rīgā, kad SKA uzvarēja ar 4:3, iemetu ripu Artūram Irbem. Mani tolaik Latvijā pazina tikai radi un draugi. Pēc diviem Ļeņingradā pavadītajiem gadiem nu jau treneris Grabovskis aicināja atpakaļ uz Rīgu. Kaut SKA vēlējās, lai palieku, es tomēr braucu mājās.

– Kā sagadījās, ka „Dinamo” tā arī neuzspēlējāt?

– Guvu ļoti nopietnu ceļa traumu un kādu pusgadu biju spiests būt ārpus hokeja. Kad varēju spēlēt, „Dinamo” jau bija mainījis nosaukumu. Tā četras sezonas nospēlēju HK „Pārdaugava”.

– Jauniešu izlases treneris Aleksandrs Kļinšovs reiz ieminējās, ka Ļoņa Tambijevs kā spēlētājs nobriedis vēlāk nekā pārējie…

– Taisnība. 16 gados biju maziņš. „Atvēros” 19 – 20 gadu vecumā, kad sāku spēlēt Augstākajā līgā. Ja runā par treneriem, tad man ļoti daudz ko deva divi gadi „Dinamo” junioru komandā pie Vasilija Tihonova. Viņš iemācīja gan sapratni, kā vajag trenēties, gan to, kādai jābūt attieksmei pret darbu.

Vēlāk ar Tihonovu atkal tikāmies Somijā Raumas „Lukko” komandā, kur viņš bija galvenais treneris. Tas bija laiks, kad padomju hokejs bija pajucis. Visi labākie spēlēja citās valstīs. Tobrīd Somijas līgā bija pilns ar ārzemniekiem. No Krievijas vien – kādi 30 spēlētāji. Te bija arī Rūtu, Rafalskis, kurš vēlāk NHL izcīnīja Stenlija kausu. TPS komandā spēlēja Kārlis Skrastiņš. Somijas čempionāts bija ļoti spēcīgs un interesants. Tajā laikā Somijas līgā līmenis bija aptuveni tāds pats, kāds tagad ir KHL. Tagad Somijas līga ir vājāka.

– Aigaram Ciprusam, kurš par jums ir tikai divus gadus jaunāks, izdevās uzspēlēt tagadējā „Dinamo”. Jums negribētos?

– Protams, ka gribētos, bet visam ir savs laiks. Beidzu spēlēt nepilnos 38 gados. Pēc tam, kad 2006./07. gada sezonu pavadīju Itālijā, man vēl bija spēks un motivācija. Aizbraucu arī uz pasaules čempionātu. Bet pēc nākamās sezonas Austrijā jutu, ka ātruma vairs nepietiek. Nekad neesmu mānījies un uz laukuma „atsitis numuru”. Sapratu, ka pienācis laiks beigt.

– Jūs Latvijas izlasē esat aizvadījis 208 spēles. Tikpat arī Aleksandrs Semjonovs. Taču jūsu rezultativitates rekords – 66 ripas un 84 piespēles joprojām nav pārspēts.

– Varbūt arī tik drīz nepārspēs (smejas). Gan jau kāds jaunais iemetīs vairāk.

– Tas nozīmē, ka jums bija tā retā dāvana, ko sauc par vārtu jušanu.

– Tāpēc jau tik daudz ripas iemetu. Spēlētājam bez jušanas laukumā nav ko darīt. Es tagad trenēju „Rīga 18” komandu. Puišiem nav ne vainas – labi slido, apved, ir ātrums. Taču spēles laikā no četrām, piecām izdevībām bieži vien nespēj izmantot nevienu. Spēja atrasties īstajā brīdī un īstajā vietā nāk no augšas. To nevar iemācīt.

Baldera, kura rokās bija ielikts tāds talants, tāda spēles sapratne un spēja gūt vārtus, otrreiz vairs nebūs. Starp citu, ar Helmutu mums ir sanācis kopā uzspēlēt republikas čempionātā „Essamika” komandā. Vēlāk arī veterānos.

– Kā jūtaties trenera lomā?

– Esmu jauns treneris. Kārtības un disciplīnas piekritējs. Vados pēc principa – kārtība sit klasi! Ar tādu attieksmi Latvija, kad pats vēl spēlēju, uzvarēja zvaigžņoto Krievijas izlasi. Tagad šo savu pieredzi cenšos nodot jaunajiem. Cenšos viņus pārliecināt, ka jāspēlē komandas interesēs un savas ambīcijas jānoliek malā. Pagājušajā sezonā trenēju klubu „Rīga 91”. Sezonas beigās sākām apspēlēt pat pieaugušo komandas. Tagad strādāju ar „Rīga 18”. Mums ļoti palīdz firma „Moduls”. Startēsim Baltkrievijas junioru čempionātā un Latvijas Virslīgā.

Pirms sezonas ar mums kopā trenējās Kārlis Skrastiņš. Tas bija ļoti svētīgi. Jaunajiem bija, uz ko paskatīties.

– Kā veicas jaunajam hokejistam Kirilam Tambijevam?

– Dēls spēlē pie manis. Ir dotības, tomēr mazliet vēl pietrūkst fiziskā spēka. Kad tas nāks klāt, viss būs kārtībā.

– Kuram no tagadējiem spēlētājiem, jūsuprāt, piemīt īpašs vārtu jušanas moments?

– No mūsējiem tas ir Saša Ņiživijs. Man patīk viņa maniere, nestandarta gājieni. Viņš var no nekā uzburt vārtus, radīt brīnumu . Agrāk viņš tik daudz vārtus neguva.

– Arī treneris Šuplers atzīst, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu Ņiživijs savos 32 gados ir audzis meistarībā.

– Piekrītu. Es Sašam zvanīju un teicu: „Tev sākusies otrā jaunība!” Klāt nākusi pieredze. Kad mēs vēl spēlējām, Saša it kā bija aiz mūsu mugurām un neapzinājās sevi kā līderi. Tagad viņš par tādu ir kļuvis. Patīkami skatīties.

Pagājušajā sezonā man patika arī Elisons, Hartigans. Viņi nebija zvaigznes, bet īsti komandas spēlētāji.  Es negribētu piekrist tam, ka viņi dažkārt ir skopojušies ar piespēlēm. Pats esmu bijis leģionārs Somijā un zinu, ka no viņa vienmēr prasa labāku spēli, lielāku atbildību nekā no vietējā. Turklāt pagājušajā sezonā mūsējie, varbūt izņemot dažus, nebija tik spēcīgi. Šogad ir citādāk. Jau pasaules čempionāta pierādīja, ka Rīgas „Dinamo” ir labi sagatavojis izlasi. Būtu labi, ja šāds līmenis saglabātos arī KHL sezonas laikā. Jūtami progresējuši jaunie – Džeriņš, Cinks…

– Izskatās, ka jūs cītīgi sekojat līdzi „Dinamo spēlēm?

– Jā, cenšos – gan klātienē, gan pa TV. To, ka mūsu līdzjutēji ir labākie pasaulē, zina visi. Kad spēlē „Dinamo”, ir patīkami skatītes uz to, kas notiek tribīnēs. Tāds atbalsts un atmosfēra. Nesen lasīju, ka ir nodibināti fanu klubi Rēzeknē, Jēkabpilī un citās vietās. Malači. Tā ir hokeja popularizācija.

Esmu abām rokām par Rīgas „Dinamo” – jūtams profesionāls piegājiens, tāda pat attieksme pret spēlētājiem. Labi strādā menedžeri. Tā visa pietrūkst Latvijas Hokeja federācijai… Tas, ka „Dinamo” šosezon spēlē Sandis Ozoliņš, ir milzīgs panākums. Pat negaidīju, ka viņš savos 37 gados izskatīsies tik labi. Sanča vienmēr ir bijis līderis. Profesionālis.

– Daudzi jaunie skrien pa laukumu, nedomājot, bet Sandis apstājas, apskatās…

– Lūk, tā jau ir pieredze un meistarība. Paskatieties, kā viņš spēlē vairākumā! Kādas pauzes! KHL ir maz tādu spēlētāju. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Varbūt Ņikuļins no Kazaņas „Ak Bars” dara ko līdzīgu. Dod, Dievs, Sandim veselību un spēku visai sezonai!

Rīgas „Dinamo” fanu klubs/Foto:LTV

Leonīds Tambijevs
Spēles Latvijas izlasē 208
Vārti 66
Piespēles 84
Punkti 150

Raksta autors Aivars Pastalnieks.