BLOGS: DOMUS PROPIA- DOMUS OPTIMA

Domus propia- domus optima  - tulk. No latīņu val. Nekur nav tik labi kā mājās.

Rīdzinieki ir aizvadījuši kārtējās trīs mājas spēles un jāsaka, ka tradicionāli vairāk punktus atdevām nekā ieguvām.  Turpmāk nelielas pārdomas par mūsu  komandas un tās līderu spēli pirms sezonas atbildīgākajām cīņām. 

Kad mājas sienas nepalīdz

Lai cik tas arī nebūtu savādi, bet Rīgas Dinamo nu nekādi nevar nosaukt par tā saucamo „mājas” komandu.  Šosezon savā laukumā esam uzvarējuši  9 un zaudējuši 12 spēles, bet, ja atskatāmies pēdējo mēnešu (decembra un janvāra) spēlēs, tad ir vēl trakāk – no 9 cīņām uzvarēt izdevās tikai divās (!!!) – pār pastarīti Vitjaz un traumu novājināto Maskavas Dinamo.

Kā vienu no iemesliem varētu minēt atmosfēru Arēnā Rīga… jā, jā sestais laukuma spēlētājs var dot vajadzīgo papildu stimulu ne tikai mūsu dinamiešiem, bet piemēram arī  izaicinājumiem vienmēr gatavajam Aleksandram Radulovam. Reiz, šķiet Traktor fanu lapas forumā uzdūros uz interesantu domu, ko čeļabinskietis pauda pēc redzētās reportāžas no Rīgas: „…mjā rīdziniekiem laikam tur nav viegli spēlēt, jo visu laiku ir Pasaules čempionāta cienīga atmosfēra, kas uzvelk cīņai visus, kas tur atbrauc spēlēt..”.  Un tiešām komandas, kas iepriekš spēlējušās miegainajos Čerepovecas, Ņižņikamskas vai kapu svētkus atgādinošos Maskavas sporta stadionos, Rīgā metas burtiski kā uz izšķirīgo cīņu savā dzīvē…

Otrs zaudējumu cēlonis ir daudz prozaiskāks un iespējams meklējams sadzīvē. Hokejisti nokļūst mājās pie ģimenēm, kā rezultātā jūtas ļoti omulīgi un miermīlīgi. Mēs jau redzējām Davosā,  kas no pārmērīga atslābuma var (ne)sanākt. Nē, es nebūt neaicinu visus dinamiešus ieslodzīt Ķekavā, bet kad pienāks play off, šī problēma komandas vadībai būs kaut kā jārisina! 

Miķeļa „zvaigznīšu brīdis”

Nez kāpēc bija pārliecība, ka mūžam aktīvajam, atsaucīgajam un strādīgajam Miķelim Rēdliham neskatoties uz panākumiem nedraud tā saucamā zvaigžņu slimība. Jā lietas ritēja labi – punkti krājās, iebalsots All Stars pamatpieciniekā, KHL mēdiji sajūsmā, oligarhi izsaka piedāvājumus…  Miķelis spītīgi  turpināja būt tāds kāds viņš bija – komandas līderis un dzinējspēks.  Taču Davosā Miķelim sāk iet greizi: pārturēta ripa, individuāla spēle un partneru ignorēšana bija lietas kas krita acīs visupirms.  Rīgas spēles parādīja to pašu ko jau redzējām Šveicē un dažas darbības laukumā jau balansēja uz apjukuma robežas.  Skaidrs, ka arī viņš ir tikai cilvēks!  Šķiet galvenais, kas Miķelim būtu jādara –  vienkārši nedaudz jānomierinās un jāsakārto galva.  Gan jau uz izšķirošajām spēlēm viņš atkal būs mūs perpetuum mobile. 

Rautakallio velnišķīgais plāns?

Grūti spriest par ko priecājas pēc nospēlētām spēlēm ar SKA un Maskavas Dinamo preses konferencēs Pekka?  Ok, uzvara pār  Znaroka komandu patiešām deva lielu emocionālu pacēlumu, bet kā ir ar spēles kvalitāti? Bažas ir par to, ka uzbrucēji, kā iesāka sezonu tā arī  turpina to muļļāt. Lieliski pēdējās spēles sevi parādīja Meija, Lucenius arī ceturtie… bet tomēr vārtu guvumi joprojām ir kā „vecmāmiņas dzimšanas diena”.  Kur tad palicis agresīvais Pekkas somu hokejs?  Pazudis arī nedaudz (spēlētāju improvizācijas) modificēts, bet joprojām uz agresīvu spiedienu balstīts hokejs, ko redzējām Dinamo spēlēs ar to pašu Salavat Julajev.  Pašlaik nevar īsti saprast, kāds ir mūsu komandas spēles plāns un taktika. Iespējams, ka salīdzinoši  drošā vieta izslēgšanas astotniekā, ir devusi iespēju Pekkam pamēģināt savādākus risinājumus, vai vienkārši aizmālēt pretiniekiem acis?

Katrā ziņā treneri Hosam vietu nevar atrast! Partneri tiek mainīti, bet Hosa paliek tikpat apātisks kāds bija.  Varbūt pamēģināt blakus  Marselam pielikt Ankipānu, kā tas bija pirmajās sezonās. Visi taču atceras Ģirta lieliskās piespēles no aizvārtes.  Interesanta varētu būt arī Sprukta – Hosas saite. Pirmais -  liels kapātājs un ripas pieturētājs, kas var negaidīti iedot precīzu piespēli vārtu tuvumā, otrais – ar fenomenālu  pareizās vietas  izvēles instinktu apveltīts spēlētājs.  Lai gan mums jau aug pašiem savi „hosas” Bukarts un Upītis, kas ĻOTI grib sevi pierādīt uz laukuma! Šis ĻOTI arī pietrūkst Marselam, lai tā pa īstam atgrieztos…

Pašiem savu  Komarovu

Nebūt nepretendēju kļūt par hokeja komandas ģenerālmenedžeri, tomēr Dinamo komandai ir nepieciešams agresīvs spēka uzbrucējs, reizē arī provokators, kas laužas uz vārtiem un terorizē pretinieku aizsargus un vārtsargu. Sandis Ozoliņš noteikti atceras Klodu Lemjē bez kura 1996. gadā diez vai Avalanche  iegūtu Stenlija kausu. Maskaviešiem ir Komarovs, par ko savu sajūsmu pēc spēles intervijā neslēpa Holts. Pat supertalantīgais A.Radulovs brīžiem labprāt pilda provokatora lomu savā komandā. Pie mums iepriekšējās sezonās tādu mazu provokatoru lomiņas ik pa brīdim paķēra Ģirts Ankipāns, Ronalds (!!!) Petrovickis un protams Marks Hartigans. Taču viņus ne tuvu nevar salīdzināt ar Leo Komarova vai Petra Čajaneka kvalitātēm. Nesaprotu, kāpēc Dinamo nepainteresējās par Čajāneka pakalpojumiem  pirms šīs sezonas.  Katrā ziņā nesen mēdijus pāršalca ziņa, ka skandalozu slavu iemantojušais Nacionālās hokeja kluba Ņujorkas «Rangers» uzbrucējs Šons Eiverijs karjeru, visticamāk, turpinās Kontinentālajā hokeja līgā . Toreiz padomāju: kāpēc  gan ne pie mums?

Nešaubieties turpinājums būs interesants,

Jūsu Bitītis Mātovs

Raksta autors Bitītis Mātovs.