ZVAIGŽŅU SPĒLES ATBALSS

    Vakar, trīs dienas pēc grandiozajiem svētkiem, „Arēnā Rīga” atkal viesojās ikdienišķais, bet ne mazāk krāsainais hokejs. Nomināli pati „zvaigžņotākā” KHL  komanda- Rīgas „Dinamo” (deliģējusi uz Zvaigžņu spēli veselus četrus spēlētājus), uzņēma Ņižņijnovgorodas „Torpedo”, kuras vienīgā „zvaigzne”- vārtsargs Vitālijs Kovaļs- savainojuma dēļ, Zvaigžņu spēlē nevarēja piedalīties. 

Interesanti, ka uz šo „Torpedo” gatavojās iespaidīgs skaits tā paša HK MVD, kurš divus gadus bija, laikam, galvenais rīdzinieku murgs- tad mūsu komandas Balašiahai zaudēja visas regulārā turnīra spēles, bet pēc tam, Oļega Znaroka vadītā komanda, piecās play- off spēlēs sūtīja „Dinamo” atpūsties. No tās komandas, uz „Torpedo” pārnāca Ruslans Zainuļins, Vladimirs Gorbunovs, Aleksejs Ugarovs, un eks-rīdzinieks Metjū Elisons, kurš traumas dēļ, vakardienas spēlē, nepiedalījās. 

Ņižņijnovgorodiešu sastāvs, uz doto brīdi, ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Pie vadošā vārtsarga Kovaļa un, viena no, uzbrukuma līdera Elisona savainojumiem, pievienojušās vēl Veskes, Potapova un Makarova slimības. Tādas kondīcijas „Torpedo”, kurš zaudējis tai skaitā savu galveno- vārtu sargāšanas- trumpi, vajadzēja ņemt, tā teikt, ar kailām rokām. 

Ar ko arī, mūsu puiši, nodarbojās jau no paša spēles sākuma. „Dinamo” spēli, pirmajā periodā, var nosaukt par tuvu ideālam: iedvesmas pilna spēle uzbrukumā un nekļūdīgas darbības aizsardzībā- Ņižņijnovgorodiešu laukumā, it kā, nemaz nebija. Pirmā ripa Tuokalas vārtos trāpīja desmitajā minūtē- Ankipāna šķīliens „uz labu laimi” no laukuma vidus, pārvērtās par vārtu guvumu. Nepaspēja Kovaļa somu aizstājējs atgūt emocionālo līdzsvaru, kā Marsels Hossa saņēma piespēli no Krišjāņa Rēdliha savu iemīļoto pozīciju rajonā un raidīja ripu vārtu tālajā „devītniekā” ar spēcīgu plaukstas metienu. Pirmie vietējo līdzjutēju mīluļa vārti uz Rīgas ledus, tika oriģināli atzīmēti no dīdžeja puses: pierastā „Dzelzs Vilka” vietā, zem arēnas velvēm sāka skanēt kāds jaunuma no DJ Tiesto repertuāra. Tikai minūti vēlāk, iemetiens pie Holta vārtiem, pārvērtās par pirmā virknējuma zibenīgu uzbrukumu, un Mārtiņš Karsums, ar zemu metienu no vidējas distances, pavisam iedzina torpēdiešus depresijā, bet Tuokalu- uz rezervistu soliņa. 

Vietu „Torpedo” vārtos ieņēma divdesmit četrus gadu vecais Ņikita Bespalovs, turklāt, šī spēle bija viņa debija KHL. Te likās, ka mūsu puišiem atlicis vien „piebeigt” jau gatavu pretinieku, taču varbūt trīs vārtu pārsvars, vai arī galvā  vēl noklusušas emocijas no Zvaigžņu spēles- no otrā perioda „Dinamo” spēle kļuva kaut kāda bezjēdzīga. Jau piecpadsmitajā minūtē Sprukts izturējās pilnīgi vienaldzīgi pret saviem pienākumiem aizsardzībā, un Gorbunovs, no Zainuļina (mūsu senie paziņas!) piespēles, samazināja dinamiešu pārsvaru.  

Trešā perioda vidū parādījās visai spilgta dežavū sajūta: ripas abu komandu vārtos lidoja tik bieži, ka to varētu apskaust, pat jebkura, Zvaigžņu spēle! Vispirms Ternbergs, organizēja pretuzbrukumu pārī ar Potapovu, samazinot rezultāta starpību līdz minimumam. Pretējā virzienā devās Sprukts un Galviņš-  pēc klasiskas savstarpējās saspēles, Guntis, kā pieredzējis uzbrucējs, eleganti, vienā pieskārienā, raidīja ripu vārtu tīklā. „Brazīliešu sistēma”? Iemetīsim tik cik gribēsim? Ne īsti tā. Nākamais torpēdiešu uzbrukums, un Varnakovs iededz iedomājamu (no šīs sezonas) gaismu aiz Krisa Holta vārtiem. Un tas viss vienas minūtes laikā!    

Pamatlaika beigās mūsu komandā atkal parādījās vecās psiholoģiska rakstura, problēmas: noturēt minimālu pārsvaru Pekas Rautakllio aizbilstamie, nu nepavisam, neprot. Kādu laiku, torpēdiešu izlēcienus izdevās pārvērst tādā visai drošā putrā, taču vārtu guvums, kās saka, brieda. Un minūti pirms sirēnas, ilgstoša uzbrukuma rezultāta, Potapovs, tomēr, spēja izlīdzināt rezultātu. Tribīnēs bija dzirdama neapmierināta dūkoņa. Papildlaiks neatnesa neko citu, kā vien jokainās Karsuma medības pēc pazaudētā cimda. , bet pēcspēles metieni bija kā rotājums lieliskajai un emocionāli uzvilktajai spēlei.    

 Pēc pirmā metiena Ņižņijnovgoroda jau bija vadībā- izcēlās Ternbergs. Ņiživija un Bukrta mēģinājumi rezultātu nenesa. Bet „Torpedo” jauniņais Kim Hiršovics bija nolēmis uzspēlēt tās pašas Zvaigžņu spēles stilā: pēc Matina Sen-Lui Hiršovica metodes, pagriezās pret Krisu Holtu ar muguru un centās pārspēt mūsu pārsteigto vārtsargu ar metienu no neērtās puses. Ripa aizslīdēja pāris milimetrus garām vārtu stabam. Miķelim Rēdliham bija jāiemet, un savu iespēju viņš lieliski realizēja, bet uzreiz pēc tam, pirmo reizi pēc ilga laika, savu „bullīti” realizēja Ņiživijs- „Dinamo” veterāns attaisnoja trenera uzticību, un cerēsim, ka atgrieza ticību pats saviem spēkiem. Holtam atlika tikai neatļaut otrreiz izcelties Ternbergam, un viņš ar savu uzdevumu tika galā. 

Likās, ka vērtīgais punkts ir zaudēts, bet par spēli beigās rodas daudz jautājumu… Bet tā bija lieliska spēle! Skaistuma, emocionālās spriedzes un trako pēcspēles metienu ziņā. Vai ar tādu spēlei var sacensties mākslīgā plastmasas Zvaigžņu spēle, lai arī labākā KHL vēsturē? 

Aleksejs Jefremovs, Dinamofans

Raksta autors Dinamofans.eu.