Svētdien, 19. februārī, pēc spēles „LMT Biznesa kluba” zonā, „Arēnā Rīga”, tika organizēta tikšanās ar Rīgas „Dinamo” hokejistiem. Neskatoties uz to, ka tovakar komanda piedzīvoja zaudējumu, pie saviem līdzjutējiem iznāca ne tikai gandrīz visi hokejisti, bet arī treneru korpuss, ar Peku Rautakallio un ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju. Par to, kā tas notika, skatieties mūsu fotoreportāžā.

[Show as slideshow]

12►

KHL spēle.
2012. gada 19. februāris, ”Arēna Rīga” (Rīga)

Rīgas “Dinamo” – Maskavas apgabala “Atlant” 2:4 (1:2, 1:1, 0:1)

Vārtu guvēji: 0-1 Iļja Kablukovs (02:57, Maksims Semjonovs, Igors Musatovs)
0-2 Nikolajs Žerdevs (03:17, Patriks Zakrisons, Junass Andersons)
1-2 Krišjānis Rēdlihs (14:05, Miķelis Rēdlihs, sk. vair.)
1-3 Dmitrijs Upers (20:55, Ivans Višņevskis, Andrejs Zubarevs) 
2-3 Māris Bičevskis (33:55, Arvīds Reķis)
2-4 Junass Andersons (46:24, Patriks Zakrisons) 

Vārtsargi: Kriss Holts – Konstantins Baruļins

Metieni: 40 – 24
Iemetieni: 30 – 24
 Soda minūtes: 29 – 12

Svētdien, 19.02.2012., pēc spēles ar Mitišču „Atlant” notiks tikšanās ar Rīgas „Dinamo” komandas hokejistiem. Visus interesentiem, kas vēls satikt mūsu komandas puišus, lūgums pulcēties pēc spēles arēnas „Rīga”  LMT kafejnīcas zonā.

KHL spēle:
2012. gada 17. februāris, SP “Sokoļņiki” (Maskava)
 Maskavas ”Spartak” – Rīgas ”Dinamo” 1:2 (1:0, 0:2, 0:0)

 Vārtu guvēji:1:0 – Štefans Ružička (Romans Ļudučins) 6:34
1:1 – Jānis Sprukts (Sandis Ozoliņš, Roberts Bukarts) 30:22
1:2 – Ģirts Ankipāns (Niklass Luceniuss, Guntis Galviņš) 37:20

Vārtsargi: Sergejs Borisovs – Kriss Holts

 Metieni: 27 – 39
Iemetieni: 34:29
 Soda minūtes: 8 – 4

[Show as slideshow]

12►

Leģendārā latviešu hokejista Kārļa Skrastiņa, kurš 2011. gada 7. septembrī  traģiski gāja bojā aviokatastrofā Jaroslavļā, ģimenē priecīgs notikums.

Pasaulē nākusi Kārļa un viņa sievas Zanes trešā atvase. Meitiņai dots vārds- Viviāna. Māsiņu, ar nepacietību, gaidīja vecākās māsas- Karolīna un Laurēna.

KHL spēle:
2012. gada 15. februāris

SKA (Sanktpēterburga) – DINAMO Rīga – 2:1 (1:0, 0:1, 1:0)

Vārtus guvēji: 1:0 – 18:09 Artjuhins
 1:1 – 30:37 Vargs (Ņiživijs, Lundmarks)
2:1 – 50:59 Tihonovs (Toresens, Pruha)

Vārtsargi: Jučers (28/26) - Štepaneks (25/24) 

Metieni: 28 – 25
Iemetieni: 29 -57
Soda minūtes: 8 – 4

Nesen mums izdevās sazināties ar cilvēku, kurš Arēnā “Rīga” iedveš pozitīvismu, komentē izbraukuma spēles un neatpaliek no modes zinātājiem, un ir arī Rīgas “Dinamo” tehniskais direktors. Jūsu priekšā KHL Zvaigžņu spēles vadītājs – Armands Simsons!

Armands, ienāca restorānā viss varen’ ietinies, kā arī uzlicis lielu, kažokādas cepuri un pasūtīja tēju, lai sasildītos, jo tajā brīdī temperatūra aiz loga rādīja -22 grādus.

Puiši saprot, ka mūsu klubs ir siena, kura viņus vienmēr aizsargās.

Pastāstiet, kas Jūs esat pēc izglītības?

-O, tas ir garš stāsts! Man ir uzņēmējdarbības bakalaurs. Ja es mācītos tagad, tad es būtu mūžīgais students. Sākumā aizgāju studēt politoloģiju, tomēr to neizturēju. Nedaudz vēlāk, kad es kļuvu par ģimenes cilvēku, vajadzēja atrast, kur dzīvot, jo uz vecāku kakla sēdēt nevēlējos. Laika mācībām kļuva aizvien mazāk un mazāk, tā arī viss dzīvē sagriezās. Zini, agrāk mani glāba viens – kad nezināju, par ko rakstu, tad galvenais bija būt pārliecinātam par savu tekstu. Protams, tas nebija pareizi, bet tā bija mana metode. Atceros, man vienmēr pie rokas bija Simsona teorēma. Rezultāts bija, un es beidzot pabeidzu. Nomainīju 4 fakultātes, pat tiku līdz jurisprudencei. Pabeidzu, tagad stāv pie sienas pielikts papīrs!

Lielākā daļa fanu Jūs pazīst kā vadītāju, bet kas Jūs oficiāli esiet Rīgas “Dinamo”?

-Esmu tehniskais direktors, tā ir rakstīts uz manas vizītkartes.

Pastāstiet par saviem tiešajiem pienākumiem, jo līdzjutējiem ir zināms tikai par mikrofonu.

-Vadītājs – tā ir tikai maza daļiņa no tā, ar ko es nodarbojos. Mans galvenais darbs ir papīru kalni. Darbs ofisā ir saistīts ar to, lai puiši varētu braukt uz Balktkrieviju, Kazahstānu un Krieviju. Dažreiz gadās arī tā, ka vajag vienoties par ekipējumu.

Bet Rīgā taču ir cilvēks, kurš nodarbojas ar izbraukumu lietām.

-Jā, protams. Vienkārši mūsu Rīgas “Dinamo” viss ir sakārtots pa plauktiņiem. Kāds nodarbojas ar tehniskām lietām, Normunds Sējējs atbild par komandu, bet cilvēki no mārketinga daļas ir atbildīgi par savām lietām. Uz maniem pleciem ir darbs par pretinieku nogādāšanu Rīgā. Visbiežāk, man vajag noformēt Šengenas vīzas. No vienas puses, šis darbs izklausās ļoti vienkāršs un parasts, bet tomēr, lai krievi iegūtu Šengenas vīzu, man vajag nedaudz pasvīst.

Vai ir bijušas kādas problēmas?

-Nē, viss kārtībā, bet atceros notikumu, kas ir saistīts ar Maskavas CSKA. Puišiem vajadzēja aizvadīt spēli Rīgā, bet negaidīti, tika noslēgts līgums ar Filatovu. Es sēdēju un domāju, it kā, viss bija kārtībā, un es mierīgi varēju nodarboties ar savām lietām, bet bija žēl, ka tik labs spēlētājs netiks paņemts izbraukumā. Es varēju pateikt, ka dokumenti būs gatavi tikai nākamajā nedēļā un, ka hokejists nekur nebrauks, bet es negribēju to pieļaut. Nācās nedaudz papūlēties, bet tomēr noformēju visus dokumentus. Ja no manis kaut kas ir atkarīgs, tad es cenšos to nokārtot un, parasti, to arī izdaru.

Vai pats brauciet arī izbraukumos?

-Nē, nē un vēlreiz nē! Nesen Ozoliņš sēdēja ar slidām kājās un piedāvāja man braukt līdzi, bet es nevaru, jo tad tas vairs nebūs darbs, bet gan atpūta. Protams, es izbraukumos satiktu arī cilvēkus, ar kuriem sazinos četrus gadus, bet pat nezinu kā viņi izskatās. Dažreiz arī iedomājos par to, ka kādam steidzami vajadzētu izgatavot vīzu, bet es neesmu uz vietas. Tā nedrīkst, man ir jābūt uz vietas!

Bieži vien, parunājot ar leģionāriem, var izdzirdēt Jūsu vārdu.

-Tas arī ir tehniskā direktora darbs, esmu atbildīgs par viņiem. Daudzi saka, ka viņiem palīdz viņu aģenti, taču klubs arī palīdz, ja ir tāda nepieciešamība. Mēs viņiem cenšamies palīdzēt, lai viņiem nebūtu nekādu sūdzību. Es atceros, ka tad, kad Marcels Hossa pie mums aizvadīja 2.sezonu un kļuva par līgas snaiperi, tad mēs sarunājāmies arī ar viņa vecākiem – mammu Mariku un tēti Františeku. Izrādās, ka klubs veic pozitīvi-negatīvu darbu. Iznāk, ka mēs viņus “izlaižam” – viņiem ir 29 – 30 gadi, taču viņi nemāk par sevi parupēties. Tā lūk!

Droši vien, ir arī kādi piemēri.

-Protams. Atceries, kad pie mums spēlēja tāds Lī Svets?

Jā, izrādās, ka viņš vairs nespēlē hokeju un ir sācis nodarboties ar uzņēmējdarbību.

-Nu jā, tāds maziņš, labiņš. Viens no tiem pozitīvajiem spēlētājiem, ar kuru man nācās krietni paauklēties. Sanāca tā, ka sazinājos ar viņa universitāti, un caur mani tika sūtīti visi materiāli, kā arī eksāmeni. Viņš ļoti cītīgi mācījās un izturējās nopietni pret savu izglītību. Vēlāk sagādājām viņam gan mašīnu, gan dzīvokli un es viņam teicu, lai zvana man, ja būs vajadzīga vēl kāda palīdzība.

Nojaušu, ka piezvanīja.

-Jā. Mēs ar sievu vakariņojām un pēkšņi negaidīts zvans no viņa. Zini, ko viņš jautāja? Kur var iznest atkritumus. Sieva jau smējās, ka es drīz mainīšu viņam palagus un klāšu gultu . Protams, labāk, ka zvana, jo gadās dažādas situācijas. Atceros, ka Duvijs Vestkots nezvanīja, kad tas bija vajadzīgs un iekļuva starpgadījumā. Nācās braukt, palīdzēt puisim. Pats galvenais, lai spēlētājs teiktu taisnību, mēs vienmēr palīdzēsim. Puiši saprot, ka mūsu klubs ir siena, kura viņus vienmēr aizsargās.

Kāda ir vislielākā leģionāru problēma?

-Agrāk problēmu nebija, bet šosezon ir problēma ar dzīvokļiem. Parasti firmas stāv rindā, lai kaut ko piešķirtu spēlētājiem, taču ar vienu spēlētāju nācās pavadīt krietni daudz vairāk laika. Pēc piecpadsmitā dzīvokļa man apnika iet un izvēlēties. Uzdeva nervi un es hokejistu iedevu viņa aģentam, lai paši tiek galā. Savādāk- lifta nav, sienas krāsa nav īstā, gulta nav tāda, kādu vajag. Protams, tā ir mūsu problēma, jo kluba uzdevums ir, lai hokejists domātu tikai par hokeju. Nepielec automašīna – tā ir mūsu problēma, bet hokejists lai spēlē. Šķiet, kas tur tāds? Nopērc spēlētāju, lai spēlē! Nē! Vajag tikt galā gan ar dzīves vietu, gan arī jāatrisina citi jautājumi.

Atcerieties, vasarā mēs ar Jums devāmies uz Cēsīm, kur hokejisti kāpelēja  pa kokiem un lēkāja ar gumijām. Tas arī bija Jūsu pienākums?

-Spēlētāji – tas ir kā liels bērnu dārzs, bet ar lielām prasībām. Es biju atbildīgs par tā visa noorganizēšanu.

Jūs arī cepāt šašlikus.

-Jā. Šašliks, starp citu, nebija izcepts līdz galam un man pašam nācās pabeigt to cept. Pat bija neapmierināti ar to, ka šašliks nedaudz jēls. Pat tāds sīkums kā gaļa mums ir atzīmīte nākotnei.

Zini, tie bija divi paši grūtākie teikumi manā dzīvē.

Vai Jūs kādreiz esiet nodarbojies ar sportu?

-No sākuma, kā visi normāli zēni, devos uz tautas dejām. Sākumā mani uz turieni veda mamma, bet pēc tam vecmamma. Nosaukums ir “Saulīte”, tas šķiet ir tur, kur šobrīd atrodas Maskavas Māja. Tikai tur viss man likās negodīgi. Es vēlējos sacensības, bet tur dāvināja ziedus, tikai apsveica. Protams, bija arī koncerti, topklubi, bet man trūka sacensību gara. Pēc tam mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Vecmīlgrāvi, un tur es sāku mācīties jaunā skolā. Jauni draugi, jaunas intereses, un viens no viņiem piedāvāja ienākt basketbola skolā. Teica, ka ienākšu pie viņiem un sāksim basketbolu spēlēt. Lūk tā mēs vienojāmies, bet es sajaucu ielas un basketbola skolas “Valters”, kur es biju sarunājis spēlēt basketbolu, vietā es devos uz to, kura bija pretī “VEF”, šķiet. Tajā brīdī es tiešām “saslimu” ar basketbolu! Jaunatnes līga un sacensības mani ļoti “ievilka”. Bet tad es lēnām pārgāju uz komentēšanu. Es intervēju basketbolistus, tā kā Tu šobrīd.

Vai tās bija video intervijas?

-Jā, tas bija raidījums “Basketbola apskats”. Pats labākais raidījums par basketbolu, kāds jebkad Latvijā ir bijis. Mēs toreiz veidojām dažādas pārraides gan par auto krosu, gan par moto krosu. Televīzija, komentēšana – tā viss sagriezās.

No basketbola pārgāji uz hokeju. Kā tas izdevās?

-Negaidīti. Agrāk vienkārši vadīju pasākumus, dāvināju dāvanas pēc spēlēm. Pateicoties basketbolam man bija daudz kontaktu, kuri palīdzēja. Palēnām es sāku ar to darboties, bet, kad 2003. gadā Viesturs Koziols kļuva par Rīga-2000 prezidentu, viņam vajadzēja palīgu, administratoru, tad es, caur vienu paziņu, arī iepazinos ar Viesturu.

Zini, līdz tam brīdim, man bija tikai basketbols, par hokeju es vispār neinteresējos. Toreiz padomāju, ka būs forši, ka būs tāds darbs un, ka varēs nopelnīt naudu. Toreiz bija interesants periods – es strādāju gan Latvijas Radio, gan grāmatu veikalā. Tālāk – interesantāk! 2003. – 2004. gada sezonā, kad Rīga-2000 un Liepājas “Metalurgs” vēl spēlēja Ziemeļ- Austrumu hokeja līgā (šobrīd Baltkrievijas čempionātā), Viesturs Koziols izteica man nopietnu piedāvājumu, braukt un vadīt Zvaigžņu spēli. Es to izdarīju, man ļoti patika, tāpēc nākamajiem Viestura piedāvājumiem es piekritu. Tieši viņam es varu teikt lielu paldies par to, ka es šobrīd esmu šeit un nodarbojos ar šādām lietām.

No kurienes tāda kaisle pret komentēšanu?

-Šķiet, ka man bija 18 gadi, kad es sāku komentēt. Toreiz gan tas bija basketbols un tikai svētdienās. Atceros, ka tā bija pirmā tikšanās ar Anatoliju Kreipānu. kurš komentē gandrīz visus sporta veidus un, tiešām, ir profesionālis šajā jomā. Arī es radio strādāju sporta daļā, braucu uz Somiju. Dažreiz man šķiet, ka tā ir dāvana no Augšas. Iznāk tā, ka es visu laiku esmu īstajā laikā un  īstajā vietā, un es esmu pieprasīts.

Vai komentētāji, kuri komentē latviešu valodā, ir kādreiz sākuši kaut ko vadīt krievu valodā?

-Atceros, kā pie manis pienāca kolēģis no Latvijas Radio 4 un jautāja vai es varu palīdzēt. Izrādījās, ka vajag izveidot reportāžu krievu valodā. Es piekritu, jo šķita, ka tas nebūs grūti. Pirmo reportāžu es uztaisīju savā dzimtajā valodā un tad ķēros pie otrās. Sēdēju, rakstīju sev tekstu latīņu drukā. Kolēģi nemaz nesaprata, kādā valodā es rakstu.

Izstāstiet, kādus pasākumus vēl esat vadījis, izņemot Zvaigžņu spēli.

-Nebija paredzēts, ka es vadīšu Zvaigžņu spēli Sankt – Pēterburgā, bet vadītājs guva traumu. No sākuma es piekritu, bet, kad atbraucu, tad gan sāku nervozēt. Taču, izejot uz ledus, es nomierinājos, pateicoties lieliskajai publikai. Atceros, kā es skrēju pa tribīnēm un fotografējos ar skatītājiem. Tas bija lieliski! Sezonas beigās bija apbalvošanas ceremonija, kuru es vadīju kopā ar Ļeru Kudrjavcevu. Toreiz es uztraucos mazāk, jo cilvēku bija mazāk, bet tik un tā, uztrauca apziņa, ka filmē Россия-2 un tu vari pārteikties tikai tāpēc, ka nerunā savā dzimtajā valodā. Man Ļera ļoti palīdzēja! Atceros, kā stundu pirms ētera mēs nolēmām “izskriet cauri” scenārijam un viņa sāka to lasīt, bet es skaļi atbildēju. Viņa pārsteigti paskatījās uz mani un jautāja : ” Tu visu atceries? “, es atbildēju, ka jau 2 dienas esmu Sankt- Pēterburgā un paspēju visu iemācīties. Vēlāk viņa uz mani paskatījās un pajautāja, kas es vispār tāds esmu. Es atbildēju, ka esmu Armands no Rīgas, kad pateicu, ka esmu latvietis, vienkārši runāju krievu valodā, tad Ļera iepleta acis. Man bija patīkami!

Dienu pirms Zvaigžņu spēles, Jūs arī skrējāt ar pasākuma plānu rokās.

-Jā, it kā mājas sienas un arī savējie skatītāji, bet tik un tā es uztraucos. Biju pat gatavs nedaudz konjaka ieraut, lai stress mazinātos, taču pārdomāju. Minūti stāvēju un mēģināju sevi pierunāt sākt šovu. Viss izdevās lieliski, taču vienu kļūdu tomēr pieļāvu.

Nopietnu?

-Pats nedzirdēju, jo tas bija emocionāls brīdis. Kad es runāju par Jaroslavļas puišiem, tad septembra vietā nosaucu janvāri. Man teica, ka mana balss trīcēja, man iekšā bija ļoti daudz emociju. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka viņi augustā bija pie mums uz LDz izcīņu, bet septembrī… tāda katastrofa.

Neilgi pēc šīs traģēdijas, kad bija pirmā mājas spēle, man vajadzēja teikt piemiņas vārdus. Tie bija paši grūtākie divi teikumi manā dzīvē, tu vienkārši runā un nekontrolē sevi. Pēc katra vārda es biju gatavs raudāt kā mazs bērns. Tas bija smagi.

Impossible is nothing.

Ar basketbolu attiecības ir beigušās? Tagad hokejs?

-Jā, es spēlēju hokeju. Dažreiz sēžu un domāju, ka uzvedos kā puisēns. Esmu precējies, ir divas meitiņas, bet vēl grūstos, bakstos un gadās, ka kādam spēlē iebliežu, bet pēc tam ir kauns. Biju arī aizrāvies ar motocikliem, pat divus nopirku, bet pēc tam nolēmu, ka vajag pārstāt. Gadījās tā, ka brauc pa trasi ar 200 km/h, vai pat vairāk, bet galvā visādas glupas domas. Tagad mierīgi pārdevu motociklus un dzīvoju bez problēmām. Tomēr ģimene, meitiņas, bet es braucu kā traks.

Kādas vēl ir Jūsu kaislības?

-Mobilais telefons, es bez tā nevaru, tā ir slimība! Es tos bieži mainu, jo man vajag kaut ko jaunu, nevaru ilgi staigāt ar vienu un to pašu. Vēl man ļoti patīk pulksteņi un kostīmi, bet tagad tas jau ir tik ikdienišķi, ka komentēt to ir bezjēdzīgi. (smejas)

Es Jūs satieku ne tikai Arēnā “Rīga”, bet arī jauniešu spēlēs.

-Zini, mēs parasti jaunās idejas izmēģinām tieši uz jaunajiem spēlētājiem. Izmēģinām to mazajā arēnā un skatāmies, vai tas iedzīvosies. Atceries, mums bija slēgtā masku balle spēlētājiem. Spēlētāji kostīmos, galvenais treneris zirgā. Daudzi jautā, kā mēs paspējam to izdarīt. Saku tā : “Viss sākas no mazumiņa!”

Reizēm, dažos klubos, pat intervijas nevar sarunāt, kur nu vēl masku balli.

-Gadās tā, ka man uz e-pastu atnāk vēstule no līgas vadības, lai mēs radītu kādu noteiktu atmosfēru. Tad mēs sēžam un domājam, kā to izdarīt. Parasti ar to nodarbojas Kaspars, viņš šajā jomā ir talantīgs. Uz Zvaigžņu spēli pie mums atbrauca Kirills Beļjakovs, vai atceries? Viņš bieži ir Rīgā un tāpēc jautāja, kā pie mums tas viss notiek. Prasīja arī par to, kad puiši izskrien no piepūšamās pils vai arī no lauvas mutes, par dažādām lietām interesējās.

Protams, mūsu līdzjutēji ir pieraduši pie tā, kad viņus parāda kubā, bet tomēr viņi nedaudz uztraucās, viņiem ir patīkami, ka tiek pievērta uzmanība.

Visas šīs mazās lietiņas pāriet pie citiem klubiem. Minskā, piemēram, arī ir parādījušies čipsi.

Kā pie mums? “Dinamo”?

-Jā, uz tiem arī ir rakstīts “Ar uzvaras garšu”. Nezinu, varbūt tā nav kopija, bet tik un tā ir patīkami. Vakar skatījos spēli pret “Jugra”, mani pabakstīja Anatolijs Kreipāns, redz’, viņi  tāpat kā mēs, ieslēdz telefonus pirms spēles, kad arēnā ir tumšs. Mēs tā nedarām bieži, jo ir vajadzīgs mērs. Visam vajag būt ar gaumi, lai tas neapniktu skatītājiem. Mēs sacenšamies arī ar citiem klubiem! Mēs realizējam kādu savu ideju, bet mums to lēnām nočiepj. Mēs arī nestāvam uz vietas, bet gan nodarbojamies ar sava veida “tūningu”. Iznāk tā, ka aug visas komandas, bet mūsu komanda to dara nedaudz ātrāk. Tāda sacenšanās ir patīkama visiem.

Jautājums par tēmu! Kuram pieder ideja par Dinamītu, kurš pirms spēles izslido laukumā?

-Man šķiet, ka bija konkurss bērniem un kāds no viņiem tāda izskata Dinamītu uzzīmēja. Kādam tas galvā radās, bet  tagad slido pa laukumu. Mums tagad ir divi Dinamīti – viens slido pa ledu, bet otrs skrien pa arēnu. Šīs idejas var uzpost dažādos veidos. Protams, tas viss prasa kādus līdzekļus, bet tās atmaksājas un dāvā prieku. Zini, kā ir “Adidas” reklāmā? Impossible is nothing. Tas ir ģeniāli, un mēs sekojam devīzei.

 Kādus preses izdevumus Jūs lasiet?

-Nav viena tāda, klubā visi jaunumi iet no mutes mutē. Šodien, piemēram, izlasīju interesantu rakstu par tiesnešiem, par “video – gola” sistēmu. Tiek lemts par to, ka bilde uzreiz nonāks Maskavā. Protams, arī Rīgā sēž mūsu tiesneši, bet, lai nebūtu domstarpību, bildei jānonāk Maskavā.

Sakiet, Jūs komentējiet šā brīža situāciju turnīra tabulā un to, kā puiši spēlē?

-Protams, bet tikai savu draugu lokā. Es strādāju Rīgas sistēmā, bet atbildu par tehniskām lietām. Izteikt savu attieksmi nebūtu pareizi. Priekš tā ir treneri, vadība. Vārds viņiem.

Skatoties uz Jums, šķiet, ka nemēdz būt arī sliktas dienas. Vai Jūs esiet mūžīgi pozitīvs?

-Vai Tev nav tādu dienu, kad viss nepatīk un neko negribas darīt? Protams, ir! Vakar, piemēram, man ap sirdi kļuva smagi.  Pārģērbu mazo meitiņu, lai iesēdinātu mašīnā, bet vecākā vēl nesaģērbta stāv un ģērbj savu samtaino zilonīti. Mēs visi viņu gaidām, ir jāsteidzas, bet viņa vēl ņemas. Es uzkliedzu, viņa sāka raudāt, maziņa taču. Viņa man sāka skaidrot, ka ārā taču ir auksts un, ka zilonītim arī salst. Man bija kauns. Gadās arī tā, ka uz darbu kāds atnāk, lai es sataisu vīzu, es sataisu, bet man zvana un saka, ka jau citā vēstniecībā viss ir pieteikts, bet ir vajadzīgi savādāki dokumenti. Un atkal, tu dusmās pasaki kaut ko lieku, bet pēc tam, ir kauns.

Novēlu, lai Jums būtu mazāk tādu dienu. Liels paldies par interviju!

-Vienmēr laipni.

Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans

KHL spēle:
2012. gada 5. februāris, “Arēna Metallurgs” (Magņitogorska)

Magņitogorskas “Metallurg” – Rīgas “Dinamo” 3:2 (2:0, 1:2, 0:0)

Vārtu guvēji: 1-0 Juhamati Altonens (08:47, Tomašs Rolīneks)
2-0 Sergejs Mozjakins (19:35, Jaroslavs Kosovs)
3-0 Envers Lisins (27:57, Jaroslavs Kosovs)
3-1 Marcels Hosa (32:41)
3-2 Marcels Hosa (35:38, Niklass Luseniuss, Ģirts Ankipāns)

Vārtsargi: Ari Ahonens – Kriss Holts

Metieni: 24 – 40
Iemetieni: 28 -30
Soda minūtes: 4 – 4